Sirrealisnms gultā
|
Pabeigta portretfilma SIRREĀLISMA GULTĀ. SUKUTS SIRREĀLĀS KINOATMIŅAS (SKAIDROJOŠĀ) VĀRDNĪCA Sirreālisma gultā kinoskatītājs tūlīt un turpat var piedalīties psihoanalīzes seansā Sirreālisma lazaretē, lai ar speciālista palīdzību mēģinātu izpētīt kinokadra, darbojošos personu un sižeta iespaidu uz prāta un jūtu smalkmehāniku – zemapziņas atmiņu, kad gultā guļ Alans Renē, Kriss Markers, Žans Kokto, Mens Rejs, Vigo un Bunjuela fantastiskie iedomu tēli. Izejas punkts jautājumā, vai fotogrāfiskais kinoattēls darbojas kā realitātes analoģija, izvirza pretjautājumu, vai tā ir? Vai tas tā mums tikai šķiet, jo katrs, kas ienāk tumšajā kinozālē, skaidri apzinās, ka uz ekrāna notiekošais ir fikcija, un tomēr vēlas tai noticēt Kinematogrāfiskā realitāte – pēc kinodramaturģijas likumiem un ikreiz citas iekšējās loģikas sakārtots fantāzijas produkts ar pietiekami augstu realitātes koeficientu, kur kā spogulī var atrast savu un vēl kādu citu, sev svešu pasauli, kas notiek turpat uz ekrāna. Un Sukuts to apzinās. Kino sirreālisma meistars Luiss Hosē Bunjuels atzīst, ka šis asociatīvās fantāzijas lauciņš vispirms ir savdabīgs fenomens, kas barojas no iracionālā pašizteiksmes impulsa un atmiņas – viena no smalkākajiem uztveres mehānismiem, ko kinematogrāfijas prakse pierāda kā neierobežotu intelektuāli emocionālo manipulāciju sistēmu. Tai atliek tikai noticēt. Kino nedarbojas bez atmiņas, kas saista cilvēkus, lietas un notikumus. Bunjuels ir pilnīgi pārliecināts, ka jūsu atmiņas zudums sācies jau brīdī, kad šis it kā tik nekaitīgais mehānisms atsakās funkcionēt, nepievēršot uzmanību šķietami nenozīmīgām detaļām, kam sirreālisma konstrukcijā ir milzīga nozīme. Tātad, pēc režisora sirreālista teorijas, jau tad, kad nevar atcerēties grāmatu, kura lasīta pirms pusgada, savas viesnīcas nosaukumu Parīzē, Maskavā vai Rīgā, draugu draugu vārdus un to, kā sauc ielu, uz kuras reiz dzīvoja vectētiņš ar vecmāmiņu, jāsāk nopietni bažīties arī par savu kinopatiesības uztveres skaitļotāju, kurš fiksē kadrus, atstājot tos atmiņā vai iznīcinot. Tai brīdī, kad atmiņa atsakās reģistrēt, jūs sākat aptvert, cik nozīmīgas ir vizuālā adrenalīna druskas, kas uzkrājušās smadzeņu šūnās. Ja būtu jāizvēlas, sirreālists labprāt atmiņu zaudētu pakāpeniski, lai paspētu pierast pie tā bez sāpēm. Ekrāna vīzija bez smadzeņu kastītes, ko dēvē par atmiņu un kas pēc savas iekšējās loģikas likumiem saglabā izskaidrojami neizskaidrojamu notikumu un izjūtu jūkli, nav iespējama. Bez atmiņas kartotēkas kinoiespaids uztverē ieraksta tikai nesakarīgus fragmentus. Piemēram, Andalūzijas suns. Nakts. Balkons. Uz balkona cilvēks asina bārdasnazi. Viņš skatās debesīs. Gaišs mākonis tuvojas pilnmēnesim. Tad meitenes seja. Acis plaši atvērtas. Bārdasnazis tuvojas acij un pārgriež to. Tie ir Bunjuela un Dalī ļaunie sapņi, kas kļūst par pamatu nozīmīgākajam sirreālisma piemēram kino. Augusts Sukuts pēta šo fenomenu ļoti precīzi. Viņš tos pieraksta un atceras, bet, skaidrojot sirreālisma nozīmi, atzīst, ka žanrs tikai savās izsmalcinātajās niansēs uzskatāms par vērā ņemamu mākslas parādību. Makss Ernsts, Magrits un Dalī kļūst par atzītākajiem 20. gadsimta gleznotājiem. Andrē Bretona, Aragona un Pola Eliāra vārds rakstniecībā nozīmē revolūciju. Un tomēr Luiss Hosē Bunjuels uzskata par galveno sirreālistu grupējuma sasniegumu kaut ko citu. Sirreālistu pulciņš izvirza dogmu – svarīgi ir izmainīt sabiedrības uzskatus un iesakņojušos pamatvērtību kritērijus. Un režisors sirreālists, kāds arī Sukuts ir savās festivālka režijās- tiecas izzināt šo Es iracionālo impulsu. Viņš ir pirmais, kas runā par morāli nevis kā par vispārēju kategoriju, bet gan kā personiskās atbildības telpu ar individuālu vērtību sistēmu. Studiju gados režisors sirreālists aizraujas ar psihoanalīzi. Viņam izdodas seansa laikā iemidzināt vairākus cilvēkus. Viņš labprāt izmēģinātu spēkus ar Reinas ielas kurtizānēm Parīzē un, lai gan mediķi pret šiem eksperimentiem izturas nievājoši, viņš varētu mēģināt pierādīt arī savas hipnotiķa spējas. Mistiskā aizraušanās ar parapsiholoģiju ļauj izklaidēties sirrealistiem, arī dancinot galdu un izsaucot garus, un turēties pie pārliecības par kinematogrāfa hipnotisko dabu. Pavērojiet publiku, kas iznāk no kinoteātra! Cilvēki daudz nerunā, galva ir mazliet pieliekta un skatiens attālināts….Tumšā skatītāju zāle un straujā kadru maiņa uz ekrāna nomāc kritisko uztveri, psiholoģiski tuvinot to viegla vardarbības akta radītajām sekām.
Kam dod priekšroku sirreālisma prakses piekritējs Augusts Sukuts?
1. Viņš necieš preses fotogrāfus (kas gan izklausās apšaubāmi). 2. Ciena punktualitāti, tā kļūst par maniakālu vēlmi. 3. Viņam patīk zirnekļi, un viņš nemēdz apmeklēt masu pasākumus. 4. Viņam mīļi ir mazi nazīši, pincetītes, tālskatīši, tātad visi mazie instrumenti. 5. Dievina bibliotēkas, grāmatu plauktus un slepenas ejas. 6. Ieročus un dažādu statistiku. 7. Sevišķi mīl žurkas un operu. 8. Un dāmu pārģērbšanos. 9. Necieš kinoteātru fasādes un dažādu veidu banketus, ja tos nerīko pats. 10. Tāpat neatzīst tiražētu informāciju. 11. Ir psiholoģijas, analīzes un psihoanalīzes piekritējs. 12. Nemīl cilvēkus, kas nodarbojas ar pamācībām. Tas ir tik garlaicīgi! 13. Mīl kūkas. Sirreālists A.S.. nudien nav nomoda sapņotājs, viņš mīl viesnīcas, bārus un sievietes, lai gan viņa mīlas dēkas sapnī izdodas veiksmīgāk. Naktī viņš bieži domā par vientulību. Bet ir tādi sapņi, kuros pat viņš jūtas neredzams vai visvarens. Tie ir kā brīnums, kas dara šo sevišķo mistikas piekritēju neizmērojami laimīgu, jo sapņus viņš neizvēlas, viņš tos dievina visus, arī ļaunos. |
|
|||||||||||||||||||||||||||||||
