Rīga Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014


Ilona Brūvere

autore-režisore



Dāmu paradīze

1900-2000

Fakti. Notikumi. Laiks. Personības.

10 brīvdabas izrādes Esplanādē. Eiropas modes teātris

Lomās: Dārta Daneviča, Oskars Brambergs, Ieva Aleksandrova, Normunds Bērzs



Dāmu paradīze plānots kā spilgts un aizraujošs modes teātris, kas atraktīvā formā

skatītājam pastāsta par modes attšitības tendencēm Eiropā no 1900-2000 gadam , ļaujot modei izsekot kā sociālvēsturiskam fenomenam. Desmit Rīgas modes māksliniek katrs tiek aicināti sagatavot savas kolekcijas vienai desmitgadei ekrānam jau 2013. gada rudenī un modes teātra izrādēm 2024. gada vasarā. Tērpus skatuves ekrānam veido Elita Patmalmiece, Natālija Jansone, Vita Rdziņa, Indra Salcēviča, Dace Bahmane, Roberts Krauze, Ieva Veita, Rūta Kuplā, Žanete Auziņa un Sabīne Groza. Vēsturiskā materiāla konsultants Artis Štamgūts.



PAVILION DE ELEGANCE

1901

Eiropas pirmais modes mākslinieks Puarē

Labi ģērbties cilvēks vēlējies vienmēr. Un tomēr mode ir divdesmitā gadsimta fenomens, līdz tam apģērbā eksistē tikai tendences, kas raksturo konkrētu sociālo slāni vai valstisku formācijai. Eiropas mode kā augstā māksla pirmo modes dizaineru modeļos ienāk Parīzē 1900. gadā ar dāmu tērpu gadatirgu Elegances paviljons, Pavillon de Elegance, kur franču izcilākie skrodermeistari ik gadu demonstrē jaunākos modeļus. Tas ir laiks, kad dizaineru tērpus sāk valkāt Sāra Bernāra un Eleonora Dūze, bet paši tērpu mākslinieki vēl uzskata sevi tikai par augstākās klases šuvējmeistariem. Par pirmo modes mākslinieku atzīts anglis Čarlzs Frederiks Vorts.( Charles Frederik

Wort), kurš 1885, gadā ar savu zviedru partneri misteru Bobergu dibina pirmo Modes namu. Parīzē. Vorts zina, kā kļūt par zvaigzni. Viņš ir pirmais, kas kā gleznotājs sāk parakstīt savu tērpu skices. Pie kam, piedāvājot ik gadu jaunu kolekciju, viņš rūpējas aarī par modes mainīgo dabu, pildot gan savu, gan apģērbu veikalu kases. 1900. gada modes izstāde vēl nespēj prezentēt jaunu stilu, bet gan seko 18. un 19. gadsimta tradīcijām , oriģinalitātes trūkumu aizvietojot ar lentēm, mežģīnēm, neskaitāmām uzšuvēm un krāšņiem volāniem izcilā šuvējmeistara Vorta angļu kvalitātē un franču elegances izpratnē. 1900. gadā pirmo reizi par Elegances modes paviljona patronesi kļūst sieviete- Žanna Pakēna. Sievietes izģērbšana ir process, kas līdzinās cietokšņa ieņemšanai, raksta Žans Kokto, un tas, protams, ir vīriešu darbs. Modes radīšanai ir nepieciešams tirāns, uzsver Pauls Puarē, kas pirmais sevi dēvē par modelētāju. Viņš pie Vorta Modes namā sāk strādāt 1901. gadā, sagādājot galvassāpes Vorta dēliem un izvirzoties par vadošo šuvējmeistaru. Pēc diviem gadiem viņa māte šķiras no 50 000 frankiem, lai dēls varētu atvērt pats savu modes namu. Un vēl pēc trim gadiem Puare ( Paul Poiret) jau ir pārspējis savu skolotāju atbrīvojot smalkās sabiedrības dāmas no korsetes. Tā ir apģērba kultūras revolūcija visā Eiropā. Es piesaku karu korsetēm- viņš paziņo. Bet drīz vien spožā Puarē zvaigzne sāks bālēt, jo modes arēnā parādīsies Koko Šanele.1906. gadā Puarē modelē šauru kleitas siluetu- svārku daļa sākas tūlīt zem krūtīm un, korsetes vietā., atklāj skatienam sievietes ķermeni. Viņš ieskicē siluetu sekojot auguma līnijai, kas padara dizianeri nemirstīgu.

Puarē nosauc jaunavīgi vienkāršo siluetu La Vague. Grūti pateikt, vai modes mākslinieks būtu sadūšojies uz tik revolucionāru žestu, ja viņa sieva , modele, nebūtu smalki veidota- kā žurnālā Vogue 1913. gadā uzsver Puarē. Un pēkšņi visas parīzietes vēlas izskatīties kā viņa Denīze. Puarē vārds kļūst par brendu bagāto pircēju aprindās. Korsetes vietā viņš piedāvā kr'ūšturi un zeķu gumijas smalkajām zīda zeķēm, kas viņaprāt vairs nedrīkst būt melnā , bet gan ķermeņa ādas krāsā. Ādas krāsas zeķes tiek ieteiktas arī vīriešiem. 1910. gadā Puarē modelēties svārki jau ir tik šauri, ka dāmām grūti normāli pārvietoties, bet dekoltē tik liels, ka koķetes grūti atšķirt no labi audzinātām mātes meitām. Viņš no visas sirds vēlas dzīvi ieraudzīt kā nepārtrauktus svētkus un ar savām modelēm dodas arī viesizrādēs pa visu pasauli- Londona, , Ņujorka Brisele, Maskava , Berlīne, Vīne. 1911. gadā Puarē pirmais, vēl desmit gadus pirms Koko Šaneles, uzsāk sieviešu smaržu ražošanas līniju un visā, kam pieskaras, atstāj savas jaunās modes estētikas zīmogu. Kurpes krāšņo izšuvumi, cimdus rotā ziedu raksts,vairāki tērpu silueti risināti austrumu stilā. Šaneli Puarē sauc par galanto nabagu mākslinieci. Viņš mīl kostīmu balles , tās tiek rīkotas viņa namā modelēm un šuvējiem, kas nav vecāki par 25 gadiem.

Par modes dāmām un citām jaunkundzēm

1900-1909

Jaunkundzēm, kuras grib iziet pie vīra, 'jābūt dabiskām un vienkāršām. Nekādas matu krāsas, nekādas kosmētikas. Pilnīgi nepieļaujama ir saulē iedegusi vai sasārtusi sejas āda. Tai jābūt pilnīgi baltai, un to vislabāk var panāk ar rīsu pūderi. Sirmi mati tiek uzskatīti par skaistiem- tie dara jaunāku seju. Taisni mati- liecina par nejauku raksturu, bet viļņaini, kas viegli saņemti uz pakauša-par piemīlību. Lai panāktu vēlamo efektu tiek izmantotas uzkarsētas matu veidošanas šķēres. Bālās, ne īpaši dabiskās pilsētnieces nagus tīra ar īpašu pastu, nēsā pasteļtoņu krāsas tērpus un smaržo pēc lavandas. Tikai viena maza nianse neatbilst šķīstās pilsētnieces tēlam- jaunkundzes nēsā krūšu pīrsingu, lai krūtis izskatītos tvirtākas. Toties dāmas, kas ieņem sabiediedrībā īpašu vietu, aizvienvairāk sāk līdzināties feminsitēm. Tās ir aktrises, kas pieradušas pie košās rampas gaismas, aristokrātes, kas atļaujas izmantot teātra pūderi un krāso matus ar hennas krāsām, sekojot pēdējai modei. Parīzē feministes jau lieto dekoratīvo kosmētiku, ko sabiedrība pieņem neviennozīmīgi.

Sievietes ideāls

1900-1909



Sāra Bernāra (1844-1923), teātra zvaigzne. Žannas Darkas, Toskas un Fedras lomu iatveidotāja teātrī. Traģisko lomu atveidotāja uz skatuves, aktrise Eleonora Dūze(1858-1924)

principiāli šuj savus tērpus pie Vorta. Reiz , kad kleita viņai nepatīk, viņa raksta šuvējmeistaram garu atteikuma vēstuli, kurā frāze man ļoti žēl parādās ne mazāk kā 50 reizes. Aisadora Dunkāne(1878-1927) un Mata Hari ir pirmās, kas publikas priekšā Puarē kostīmos uz skatuves parādās gandrīz kailas, kas tērpu mākslinieku rosina sieviešu apģērbu turpmāk piedāvāt dāmām bez korsetes arī ikdienas valkāšanai.



Otrais pasaules karš un mode

1940-1949

Šķiet karš un mode ir nesavienojami jēdzieni. Iznīcība un skaistuma etalons-katrs cīnās savā frontes pusē. Un tomēr, arī kara laikā francūzietes iemanās iegūt vislabāk ģērbto sieviešu reputāciju. Košie lakati pārvēršas svārkos, dāmas staigā koka platformu kurpēs, šuj cepures no spalvām un avīžu papīra. Skaistumam īpaši tagad ir jāatver sirdis, nevis jāliek tām ciest, raksta Vogue 1942. gadā. Visvairāk pa visu dāmām pietrūkst kosmētikas. Skropstu tušu anglietes aizstāj ar kurpju smēru, bet eiropietes vaigu sārtumu gatavo pašas no ūdenī izmēŗcētām matu lentām. Vislielāko piekrišanu izpelnās smaržas Cerība (Attente), kuras ražo Gerlēns(Guerlain). Modes mākslinieki piedāvā apmetņus un bikšu kostīmus ar kuriem dāmas var paslēpties bunkuros uzlidojuma laikā. Arī fabrikas strādnieču tērpi, kas vairāk līdzinās vīriešu uzvalkiem, piesaista modelētāju uzmanību kā ekstravagances piemēri. Smēķēt ir stilīgi. Dāmas pa pilsētu vairāk pārvietojās uz divriteņiem. Svārki kļūst īsāki un cepures vairāk līdzinās turbāniem, kurus var izveidot no jebkura drēbes gabala. Un daudzām dāmām tas piestāv. Piemēram rakstniecei Simonai Bovarī. Sievietes visā pasaulē iemācās šudināt tērpus no visa, kas gadās pie rokas. No vīriešu uzvalkiem un mēteļiem, galdatiem, gardīnēm, palagiem un gultas segām. Modelētāji izdod rokasgrāmatas pāršūšanas piegriešanas mākslā. Bet 1945 gadā žurnāls Vogue nepublicē vakarkleitu, bet gan vienkāršu, pieticīgu kokteiļkleitu modeļus, kas paredzēti vēstniecības pieņemšanu gadījumiem sabiedroto uzvaras dienas sakarā.. 1947. gadā Kristians Diors aicina uz savu pirmo modes skati, kur publika atkal var apbrīnot šmaugus vidukļus un platus svārkus. Vienas nakts laikā līdz šim nezināmais Diors kļūst par jauno modes pasaules karali. Īsās kara laika zēngalviņas sāk ataugt, sievietes izvēlas jaunas frizūras un jaunus tērpus.Zīda zeķes vēl neražo un Elizabete Ardēna aicina dāmas lietot melno krāsu kājām Fin 200, kas ir ūdensizturīga un ar kuras palīdzību dāmas krāso uz kailajām kājām zeķu vīles.



Pēckara zvaigznes

1940-1049

Četrdesmito gadu sākumā par ekrāna zvaigzni kļūst zviedriete Ingrīda Bergmane. Neviena cita aktrise nespēj šai laikā tik patiesi un spilgti atveidot sievietes jūtu pasauli kā viņa.

Kinoaktrise Beta Deivisa trīsdesmitajos gados vēl ir nepazīstama epizodisko lomu tēlotāja. Kara laikā viņa kļūst par publikas pielūgsmes objektu.. Deivisa spēlē neatkarīgas un stipras sievietes. Un tas ir tieši tas, ko vēlas redzēt publika.

Ketrīna Hepberna ir tik talantīga un gudra, ka viņas skaistums ilgi paliek neatzīts.Hepberna ir vienīgā no šīm dāmām, kuras stila izjūta pārdzīvo viņas garo un ietekmīgo karjeru filmu industrijā.

Augstās modes mākslas nedienas

1950-1959

Kristiāna Diora jaunais modes virziens modes pasaulē jau attīstās kā pastāvīga vērtība bez viņa paša klātbūtnes. Modes kvintesenci izsaka šaurā uzacu forma, kas ieskauj izteiksmīgas acis. Sarkana lūpu krāsa. Dzimumzīmīte uz bālās ādas. Pēckara straujā Eiropas ekonomiskā attīstība Eiropā rada jaunu sievietes tēlu- putniņu zelta būrī. Pie kam jaunais stils ir pieejams tikai labi situētām dāmām.Sieviešu žurnāli palīdz savām klientēm atrast tērpu jebkuram dzīves gadījumam. Atkal modē ir balles.Un bez kosmētikas sieviete vairs nevar atļauties parādīties pat pastniekam, nemaz nerunājot par savu vīru.Modes pasaules arēnā uznāk Pjērs Kardēns. Viņš modelē tērpus arī Salvadoram Dalī, viņa kundzei Galai un šujmašīnu lielkoncerna Singer mantiniecēm .Diors savas modes karaļa valdīšanas laikā vienpadsmit gados izstrādā 22 dažādus apģērbu siluetus. Jaunais modes virziens iezīmējas ar maigu plecu līniju, apaļiem gurniem un nesamērīgi šauru vidukli. Mājās drīkst nēsāt kreklu kleitas ar faltētiem svārkiem un pērļu kakla rotu. Kurpes ir šauras,ar asu purngalu, vidēju, vai pat augsttu papēdi, kas kļūst aizvien šaurāks, līdz pārvēršas par nagliņkurpi- augstpapēžu kurpi

ar neiedomājami šauru papēdi, kas atgādina naglu. Pie vakartērpiem nēsā zīda sandales. To vērtība tiek noteikta pēc bagātīgā greznojuma. Kamēr vieni pucējas, citi I diskutē par eksistenciālismu, daudz smēķē un vakarus pavada džeza klubos. Viņi neseko sava laika augstās modes tendencēm, bet kļūst par sava laikmeta stila ikonām. Viņu varoņi ir Marlons Brando un Džeims Dīns. Viņu džinsu bikses, ādas jakas un mūzika padara viņus par īstiem modes kumīriem. Un tomēr- vairāk par modi, mūziku un kino jauniešus sajūsmina motorolleris. Tas kļūst par jaunības un kustības simbolu. Ar tādu bruac arī Odrija Hepberna Romas brivdienās. Jaunatnei tik tuvās eksistenciālisma idejas pārstāv Žands Pols Sartrs, Albērs Kami un Semjuels Bekets.Par kulta figūru kļūst arī Džeksons Polloks. Viņš glezno lieliem krāsu pleķiem, izklājot audeklu uz grīdas. Neviens vēl nenojauš, ka Marlona Brando apakškrekls filmā Ilgu tarmvajs izraisīs veselu pavērsienu modes pasaulē. Pasauli pāršalc rokenrola vilnis ar Elvisu Presliju.

Nedrikst aizmirst to, ka Eiropa ir nogurusi no kara šausmām un tik ļoti ilgojas pēc romantiskas dzīves uztveres arī apģerbā, uzsver modes karalis Diors. Viņš negausīgi sķiežas ar audumu pat visvienkāršākās kletas siluetā. Un Diora apbrinotāju tuvākajā lokā ir arī Marlene Dītriha un Marlons Brando. Pēc būtības jauno modes stilu nosaka Kristiana Diora modelētais kostīms ar šauriem pleciem un cieši pieguļošiem svārkiem līdz celim.

Kas ir šis modes karalis Diors? Gardēdis, kas neieredz vientulību, vai maigs un bailīgs paipuisīts, kas apveltīts ar labām manierēm un vienmēr gatavs iziet uz spožās modes skatuves? Divas reizes gadā, pirms augstās modes skatēm viņš ieslīgst depresijā, ieslēdazas savā mājā kādā no Parizes priekšpilsētām un aizslēdz aiz sevis durvis. Karalis to var atļauties. Par lielāko modes kliedzienu piecdesmitajos gados kļūst Koko Šaneles gaisīgie tvīda kostimi.



Desmitgades zīmē- mājsaimnieces

1950-1959

Kosmētikas mode mainās ātrāk nekā sekotājas spēj to pielāgot. Neiedomājama tieksme pēc dekoratīvās kosmētikas pārvērš to īstā mākslā. Modē nāk auskari, kuloni, ķēdītes un brošas. Un skaidrs ir viens-īsta dāma neiet ārā no mājas bez cepures, rotām un cimdiem. Bet par svarīgāko desmitgades aksesuāru kļūst platā josta. Bridžita Bordo reklamē ari jauno kurpju modi. Tās ir bez papēžiem, spicu purnu un atgādina baleta kurpes.Tās kļūst tikpat populāras kā nagliņkupapēžkurpes, kas bojā parketu un ejot tik skanīgi klaudz..



Dāmas, kuras apbrīno un apskauž

1950-1959



Merilina Monro- seksbumba un mūžīgās nevainības simbols .Bridžita Bordo. Liza Teilore. - talantīga un izteikti sievišķīga būtne. Nepārspētais piecdemito gadu skaistuma etalons Nr 1 Greisa Kellija.



Sekss, narkotikas un rekenols labākai pasaulei

1960-1969

Jauno patērētāju paaudzi garlaiko veikali, valsts, baznīca, vecāki un viņu mietpilsoniskie ideāli. Viņiem šķiet, ka dzīve var būt patiesāka, īstāka, un godīgāka, bet sabiedrība cilvēciskāka un laimīgāka. Tā ir vēlēšanās , kas apvieno visus - gan tos, kas nodarbojas ar politiku vai popkultūru, gan tos, kas vienkārši vēlas savu dzīvi nodzīvot skaistāk par saviem vecākiem. 1961. gadā aptiekās parādās pirmās pretapaugļošanās tabletes.Tas ir puķu bērnu laiks, kad dzīve pakļauta izjūtām un noskaņām kā seksā, tā arī sadzīvē un modes pasaulē. Rollingstoni un Bītli kļūst par jauniešu elkiem, kas meklē patiesību sevī, viens otrā un tālajās austrumu zemēs, noliedzot visu, kas stājas ceļā šim izziņas procesam. Atrāk par citiem modes māksliniekiem jaunās vēsmas sajūt Ivs Sen Lorāns. Viņš savā skatē demonstrē melnās bītlenes un ādas kreklus. Diora nams apvainojas, bet Koko Šanele cieš pilnīgu neveiksmi mēģinot Bridžitu Bordo ietērpt elegantā kostīmā. Jauniešiem šī mode vairs nav pieņemama.Viņi cīnās par brīvu mīlestību un atvērtu sabiedrtību. Ir pienācis laiks, kad mātes vēlas ģērbties kā meitas, nevis otrādi, kā līdz šim ierasts. Grūti pateikt, kas ir minisvārku autors- Andrē Kurežs vai Mērija Kventa.Bet minisvārku dzimtene noteikti ir Londona. Par jauniešu modes elku kļūst sešpadsmitgadīgā modele Tvigija, kas sver tikai 45 kilogramus. Par mini modi iestājas arī ASV prezidenta kindze Džekija Kenedija, kas Parīzes modes tirgū ik gadu iztērē 30 000. Jaunieši visā pasaulē protestē pret karu Vjetnamā un postulē mieru un mīlestības brīvību.Modes dizaineris Andrē Kurežs 1964. gadā jaunajai paaudzei izstrādā kosmiskā laikmeta modes stilu.

Bet utopiskās modes spicē ir Pako Rabane, kura modeļi ikdienas valkāšanai tomēr nav piemēroti. Ivs Sen- Lorans gan nevērš skatu uz kosmosu, viņš uzmanīgi vēro uz ielas notiekošo. Lorans saprot hipiju un jupiju vēlmes ar tieksmi uz austrumiem. Jauno uni sex produkciju neviens vairs neiegādājas lielajos veikalos vai modes namos, bet gan nelielajās butikās. Arī Lorāns uzsāk šo biznesu. Vairāki nelielo apģērbu veikaliņu īpašnieki kļūst par modes māksliniekiem, arī Žila Sandere, viena no septiņdemito gadu modes stila noteicējām Eiropā.


Puķu bērnu šarms

1960-1969

Mini svārku karalienei Merijai Kventai vēlas līdzināties gan meitenes, gan vi;nu mammas. Viņas popularitāte līdzinās tai, kuru 1917. gadā piedzīvo Koko Šanele.

Vidals Sasūns - jaunās sešdemito gadu top frizūras autors nogriež matus Kventai kā bītliem, tikai asimetriski. Acis kļūst lielākas un galvas foma kļūst apaļāka/ Vladimirs Nabokovs 1959. gadā uzraksta romānu Lolita, radot infantīlas un tiešas meitenes pavedējas tēlu. Kventija saka- vecajai modei krāsoties pienācis gals. Kosmētika ir svarīgāka kā jebkad. Lūpu krāsa vairs nedrīkst būt sarkana. Lūpām ir jāmirdz un jāizskatās miklām. Pūderis jāuzliek tā, lai tas saplūstu ar sejas ādu, bet acu tušu gan nedr;ikst taupīt. No sieviešu garderobes pazūd augstpapēžu kurpes. Un rievainos šņorzābakus modes dāmas nēsā gan ziemā, gan vasarā. Krūšturis kļūat par atpalicības simbolu. Un puķes var nesāt vienmēr un visos dzīves gadījumos. Cepures neviens vairs nenēsā, bet naģene- tas ir stilīgi.Dāmām, kam bija nepieciešama palīdzība, lai iejustos jaunajā modīgajā pusaudzes tēlā , Helēna Rubinšteina rīko skaistuma dienas, kas maksā 65 dolārus. Tās ir sešas stundas, *kas veltītas diatologa konsultācijām, masāžai in fitnesam, lai sasniegtu vēlamo rezutātu.





Modes elki

1960-1969

Džeina Džoplina. Dziedātāja.27 gadu vecumā mirst viesnīcas numurā no heroīna pārdozēšanas. Viņas vārdi dziesmā kādā grupas The Who skaņdarbā; Es ceru, ka nenovecošu un septiņdesmit gados nenomiršu mājās pie televizora, izklausās pravietiski. Džoana Beiza ieņēmumus no koncertiem ziedoja saviem politiskajiem ideāliem atbalstot Martinu Luteru Kingu. Viņa bija viena no pirmajām Amnesty International aktīvistēm. Operdziedātājai Marijai Kallasai vēlas līdzināties tik daudzas meitenes, operadziedātāja regulāri saņem angažmentu slavenākajā pasaules operteātrī La Scala un viņai ir tik brīnumaina balss. Viņa no neglītā pīlēna patiešām pārvēršas par baltu gullbi, saņemot miljardiera Onassis mīlestību kā balvu. Bet pēkšni Onasis apprec Kenedija atraitni Džekiju. Marija Kallasa revanšējas prtinoecei ar Medejas lomu Paolo Pazolini filmā, bet Onasis novēll savai bijušajai mīļotajai 5 000 000 dolāru vērtu īpašumu. Bet laimi nauda tomēr neatnes. Marija Kallasa no sirdssāpēm mirst 53 gadu vecumā.

Un tad vēl divas aktrises Džena Fonda un Feja Danoveja. 1967. gadā Danoveja Bonijā un Klaidā priekšzīmīgi apietas ar ieroci, prot košļāt cigāru gangstera mīļākās lomā. Viņa ir aukstasinīga un sirsnīga.



Projekta pieteikumā Izmantoti FAKTI no vācu izdevuma

Das Jahrhundert der Designer. Von Scharlotte Seeling.

Koenemann Verlagsgesellschaft.

Koeln c 2000

 

Foto: Dārta Romānova